Kīts Džarets (Keith Jarrett, dzimis 1945. gada 8. maijā, Allentownā, Pensilvānijas štatā) ir amerikāņu džeza un klasiskās mūzikas pianists un komponists. Savu karjeru Džarets sāka kopā ar Artu Bleiku (Art Blakey), vēlāk spēlēja kopā ar Čārlzu Loidu (Charles Lloyd) un Mailzu Deivisu (Miles Davis). Kopš 20. gadsimta 70. gadu sākuma viņš ir bijis arī grupu līderis un solo izpildītājs džeza, jazz fusion un klasiskās mūzikas žanros. Viņa improvizācijas balstās džeza un citu žanru tradīcijās, tai skaitā Rietumu klasiskajā mūzikā, gospeļos, blūzā un etniskajā tautas mūzikā.
1973. gadā Džarets sāka spēlēt pilnīgi improvizētus solo koncertus, un tieši šo koncertu ierakstu popularitāte padarīja viņu par vienu no slavenākajiem un visvairāk pārdotajiem māksliniekiem džeza vēsturē. Šie koncerti tika izdoti šādos albumos:
- Solo Concerts: Brēmene/Lozanna, 1973. gads.
Žurnāls Time to nosauca par “Gada džeza albumu”, - Ķelnes koncerts 1975. gads.
Dubultalbūms, visvairāk pārdotais klaviermūzikas ierakstu vēsturē. - All About Jazz un Sun Bear Concerts, 1976. gads.
Izdots kā 10 vinila plašu (vēlāk 6 CD) komplekts. - Dark Intervals, 1987. gads.
Šoreiz par Ķelnes koncertu, kas manuprāt, ir īpašas pieminēšanas vērts stāsts.
1975. gada 24. janvāris bija neaizmirstami maģisks vakars 1400 klausītājiem, kuri bija liecinieki pianista Kīta Džareta solokoncertam Ķelnes operas majestātiskajā zālē.
Koncertu organizēja 18 gadus vecā Vera Brandesa, tolaik jaunākā koncertu rīkotāja Vācijā. Koncerts bija paredzēts piektdienas vakarā, pulksten 23:30, pēc operas izrādes. Vēlais laiks bija vienīgais, ko administrācija Brandesai bija atvēlējusi džeza koncertam – pirmajam džeza koncertam jaunajā Ķelnes operā.
Cilvēkam ar absolūto dzirdi opernama instruments bija īsta katastrofa, tas ne tuvu nebija tāds, kādu Džarets bija vēlējies.
Dažas dienas iepriekš Džarets bija uzstājies Cīrihē, Šveicē, un, lai gan Brandess pēc ierakstu kompānijas lūguma viņam bija atsūtījis biļeti lidojumam uz Ķelni, viņš tomēr izvēlējās pievienoties ECM Records producentam Manfrēdam Eiheram, kurš uz Ķelni devās ar savu veco Renault, tāpēc operas namā viņi ieradās vēlu pēcpusdienā, noguruši pēc 500 kilometru garā un daudzu stundu ilgā brauciena. Džarets vairākas naktis nebija varējis izgulēties jo viņam sāpēja mugura, un nācās nēsāt ortopēdisku apsēju. Izmēģinājis neatbilstošas kvalitātes klavieres un uzzinājis, ka rezerves instruments nav pieejams, Džarets gandrīz atteicās spēlēt un grasījās aiziet, taču Brendess spēja viņu pārliecināt uzstāties jo koncerta sākums bija paredzēts tikai pēc dažām stundām.
Tikmēr skaņotājs pavadīja vairākas stundas, cenšoties panākt, lai klavieres būtu piemērotas spēlei un skanētu kaut cik pieklājīgi – vismaz “parasta klausītāja” ausij. Viņam izdevās klavieres noskaņot, taču viņš nespēja neko daudz darīt, lai uzlabotu instrumenta toni un tembru, ko veidoja spalgas augstās notis un ne pārāk skanīgs basa reģistrs. Turklāt slikto instrumenta skanējumu vēl vairāk pasliktināja nepareizi funkcionējoši sustain pedāļi.
Lai ar aplamo instrumentu vēl nebūtu gana, koncerta vakarā Brandesa bija rezervējusi galdiņu vietējā itāļu restorānā, lai mākslinieks pirms uzstāšanās varētu ieturēt vakariņas, taču viesmīlis, nezināma iemesla dēļ aizkavēja maltītes pasniegšanu, un Kīts, pirms došanās uz skatuvi paspēja apēst vien dažus kumosus.
Galu galā Džareta lēmumu koncertu tomēr spēlēt esot noteicis tas, ka ECM skaņu inženieri jau bija uzstādījuši visu ierakstam nepieciešamo aparatūru.
Džarets uzstāšanās laikā visādi centās apiet instrumenta trūkumus, bieži izmantoja ostinato un kreisās rokas ritmiskās figūras, lai pastiprinātu basu skanējumu un koncentrēja savu spēli klaviatūras vidusdaļā.
Šī koncerta noteicošais aspekts bija Džerreta spēja ilgstoši radīt ļoti plašu improvizācijas materiālu viena vai divu akordu diapazonā. Piemēram, I daļā viņš gandrīz 12 minūtes apspēlē akordus no Am7 (a-moll 7) līdz G-dur, dažkārt lēni, rubato, bet citkārt blūza, gospelroka noskaņās. Aptuveni 6 minūtes I daļas pēdējā daļā viņš improvizē par A-dur tēmu. Aptuveni pirmās 8 minūtes II A daļā Džarets improvizē par D mažoru atkal un atkal atkārtojot basa figūru kreisajā rokā, un IIb daļā Džarets improvizē figūras F# minorā apmēram pirmās 6 minūtes.
Cīnoties ar sāpēm, nogurumu, nepiemērotu uzstāšanās laiku un īpaši nepiemērotu instrumentu, Kīts Džarets sniedza vienu no neaizmirstamākajiem koncertiem savā mūžā.
Vēlāk Eihers teica: “Džarets to spēlēja tā, kā viņš to spēlēja, jo tās nebija labas klavieres. Tā kā viņš nespēja mīlēt to skanējumu, viņš atrada citu veidu, kā gūt iespējami lielāko prieku no uzstāšanās.”
“Džareta intīmā meditācija ir ne tikai par viņu pašu, kā pianistu, bet arī par spēlētā instrumenta būtību un skaņas dabu, kā arī par to, kā tā stāv pretī klusumam. Tas viss iesaistīja klausītājus nebeidzamos skaistuma, patiesības un jēgas meklējumos. Koncerts savā veidā ieskandināja atbrīvošanos no cinisma vai nepieciešamības kādam kaut ko pierādīt. Ar šo albumu Džarets pats sevi iecēla augstākajā līgā, bet klausītāji varēja sajust no skatuves viļņiem plūstošo iedvesmu. ” allmusic.com
Tas kļuva par visvairāk pārdoto solo albumu vēsturē kā arī par visvairāk pārdoto klaviermūzikas albumu ar aptuveni 4 miljoniem kopiju. Pēc vairāku mūzikas kritiķu domām, albums nostiprināja Kīta Džareta kā savas paaudzes labākā pianista titulu.
1975. gada 24. janvārī Ķelnes Operas namā, Kīta Džareta izpildīto klavierspēles improvizāciju koncertierakstu kā dubultu vinila albumu 1975. gadā nogalē izdeva ierakstu kompānija ECM.
Priekšnesumu ierakstīja ECM inženieris Martins Vīlands (Martin Wieland), izmantojot pāris Neumann U 67 vakuuma lampu kondensatora mikrofonus un Telefunken M-5 pārnēsājamo magnetofonu. Ieraksts sastāv no trim daļām, kas attiecīgi ilgst aptuveni 26, 34 un 7 minūtes. Tā kā ierakstu bija paredzēts izdot vinila platē, otrā kompozīcija tika sadalīta divās daļās ar apzīmējumiem “II a” un “II b”. Trešā daļa ar nosaukumu “II c” patiesībā bija koncerta noslēdzošais skaņdarbs (uz biss), kas, šķiet, nebija pilnīga improvizācija.
Skaņdarbu saraksts
Visas kompozīcijas — Kīts Džarets.
“Part I” – 26:01
“II a daļa” – 14:54
“II b daļa” – 18:13
“II c daļa” – 6:56
Kopējais atskaņošanas laiks – 1:03:10 (aptuveni 2:57 min. albumā skan aplausi).
2003. gadā Džarets, no Zviedrijas karaļa rokām saņēma Polār mūzikas balvu (Polar Music Prize), būdams pirmais, vienlaikus laikmetīgās un klasiskās mūzikas balvas laureāts, bet 2004. gadā viņš saņēma Leonija Soninga mūzikas balvu. Viņa 1975. gadā izdotais albums The Köln Concert kļuva par visvairāk pārdoto klaviermūzikas ierakstu vēsturē.
2008. gadā žurnāla “Down Beat” 73. ikgadējā lasītāju aptaujā Kīts Džarets tika iekļauts Džeza slavas zālē.
Kad kāds slavens melnādainais mūziķis sacīja: “Cilvēk, Tev jābūt melnajam!”, Kīts atbildēja: “Es pie tā strādāju.”
Kopš 2018. gada februārī pārciestā insulta Džarets vairs nevar uzstāties koncertos. Otrs insults 2018. gada maijā daļēji paralizēja viņa kreiso roku. 😦
1992. gadā iznāca Iana Kāra (Ian Carr) grāmata The Man And His Music (Vīrs un viņa mūzika), kuras anotācijā rakstīts: “Kīts Džarets (Keith Jarrett), iespējams, ir visietekmīgākais mūsdienās dzīvojošais džeza pianists – viņa koncerti ir padarījuši viņu slavenu visā pasaulē. Viņš bija brīnumbērns, kurš pirmo solo uzstāšanos sniedza septiņu gadu vecumā. … Viņš pārstāv praktiski visus divdesmitā gadsimta mūzikas žanrus – viņš ir radījis pilnībā komponētu mūziku un izpildījis gan klasisko mūziku, gan džezu. Džarets ir revolucionāri mainījis visu priekšstatu par to, ko var izdarīt pianists solists. … Šis ir atklāts, aizraujošs un pamācošs stāstījums par vienu no izcilākajiem mūsu laikmeta mūziķiem.”
Laiks džezam 
