Džo Kokers bija patiess fenomens. Viņš vienmēr izskatījās vecāks, nekā bija patiesībā, pats nebija sacerējis nevienu hitu un nebija arī īpaši daiļrunīgs toties ar ļoti īpatnējām kustībām dziesmu izpildījuma laikā uz skatuves. Tomēr viņš tika uzskatīts par superzvaigzni, līdzās Bobam Dilanam un Leonardam Koenam.
“Dziedāšana ir mana dzīve. Godīgs veids, kā ar mūzikas palīdzību sasniegt klausītājus. Un vienmēr ir jāturpina, pat ja tu krīti uz deguna.” Ar šiem vienkāršiem vārdiem Džo Kokers intervijā paskaidroja savu panākumu recepti un panākumus visā pasaulē, kas ilga teju sešas (!) desmitgades.
1968. gadā viņš pirmo reizi iekļuva Apvienotās Karalistes singlu topā, ar dziesmu “Marjorine” sasniedzot 48. vietu. Viņa lielais izrāviens notika 1968. gada beigās ar jau nākamo singlu – “The Beatles” dziesmu “With A Little Help from My Friends”,’ kas sasniedza 1. vietu Anglijā un 3. vietu Vācijā. Viņš sevi pierādīja leģendārajā Vudstokas festivālā 1969. gadā, un kopš 60. gadu beigām tika uzskatīts par gandrīz nemirstīgu Vudstokas leģendu.
Viņa uzstāšanās tika iemūžināta 1970. gada koncertfilmā “Vudstoka”, kas nostiprināja viņu kā vienu no spēcīgākajiem un neatvairāmākajiem popmūzikas vokālistiem. Divdesmit piecus gadus vecais Kokera kungs, izplūdis sviedros un samirkušā kreklā, dziedāja “Ko tu darītu, ja es dziedātu bez melodijas?”/”Vai tu pieceltos un aizietu prom no manis?”, lēkāja un žestikulēja, it kā atdarinot ģitāras solo.
Džons Roberts Kokers, dzimis 1944. gada 20. maijā Šefīldā, Anglijā. Viņš sāka spēlēt bungas un harmoniku grupā “Cavaliers” 1959. gadā. Viņu ietekmēja Rejs Čārlzs (Ray Charles) un tādas skifla zvaigznes kā Lonijs Donegans (Lonnie Donegan), vēlāk viņš kļuva par vokālistu, pārdēvējot sevi par Vensu Arnoldu (Vance Arnold), pseidonīms, ko iedvesmoja Edija Arnolda un Elvisa Preslija dziesma “Love Me Tender.
Viņa veiksmīgākās dziesmas bija “Cry Me a River” (1970) un “You Are So Beautiful” (1975), bet vienīgais singls numur viens bija “Up Where We Belong”, ko viņš ierakstīja duetā ar Dženiferu Vornu 1982. gadā filmai “An Officer and a Gentleman”, par kuru saņēma savu vienīgo Grammy balvu.
“Narkotikas toreiz bija tik viegli pieejamas ka es vienkārši ieniru tajās. Un, ja reiz tu nonāc šajā lejupslīdes spirālē, ir grūti izkļūt no tās. Man tas prasīja daudzus gadus.”
Viņa agrīnās koncertturnejas – īpaši 1970. gada “Mad Dogs & Englishmen”, kas tika dokumentēta tāda paša nosaukuma koncertalbumā un filmā – bija trakulīgas, pilnas gan narkotiku, gan tā laika māksliniecisko pārmērību. Plašajā “Mad Dogs” svītā bija ne tikai vairāk nekā 30 mūziķu, tostarp taustiņinstrumentālists un dziesmu autors Leons Rasels un bundzinieks Džims Keltners, bet arī laulātie, bērni un mājdzīvnieki.
“Patiesībā man pietiek vienu reizi nodziedāt kādu skaņdarbu, lai justu, vai esmu uz pareizā ceļa. Bet kādā tonalitātē tas ir, es nezinu. Man dziesma ir medijs; kad es dziedu, es veicu mentālu pārveidi. Bet patiesībā to nevar izskaidrot svešiniekam.” Un: “Daudzi cilvēki domā, ka es esmu tikai blūza dziedātājs. Es esmu ļoti dabisks dziedātājs, viss, kas nāk no manis, notiek spontāni. Es neprotu lasīt notis, un es nekad neesmu nodarbojies ar tonalitātēm. Sākumā es savas dziesmas dziedāju vienu vai divus toņus zemāk, es pat nezināju, ka varu dziedāt augstāk. Es visu mūžu esmu izticis bez skolotāja.”
Vēl būdams pusaudžu gados, Kokes ikdienā strādāja kā gāzes montieris Austrummidlendas Gāzes pārvaldē (East Midlands Gas Board). Kad 1964. gadā viņš parakstīja līgumu ar Decca, viņam tika piešķirts sešu mēnešu atvaļinājums. Taču viņa izpildītā Beatles dziesmas “I’ll Cry Instead” versija un Manfred Mann koncertturneja, kurā viņš uzstājās kā viesis, neizpelnījās lielu ievērību, tāpēc viņš atkal atgriezās pie gāzes montāžnieka darbiem.
Kokera karjera sāka veidoties ap 1965. gadu, kad viņš kopā ar taustiņinstrumentālistu Krisu Staintonu izveidoja grupu Grease Band, kas spēlēja Motown kaverversijas krogos visā Ziemeļanglijā, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz Londonu. 1968. gadā grupas singls “Marjorine”, kas tika izdots ar Kokera vārdu, kļuva par nelielu hitu, un dziesmas “With a Little Help From My Friends” versija ar Džimiju Peidžu (Jimmy Page) uz ģitāras un B. Dž. Vilsonu (B. J. Wilson) no Procol Harum uz bungām Anglijā ieguva pirmo vietu.
Vudstoks padarīja Kokeru par pasaules mēroga zvaigzni, taču 70. gados viņa karjeru apgrūtināja problēmas ar narkotikām. Viņš dažkārt uz skatuves aizmirsdams dziesmu vārdus, un 1972. gadā, dodoties turnejā uz Austrāliju, viņš tika arestēts par marihuānas glabāšanu.
Dziesma “Up Where We Belong” 1982. gadā atdzīvināja Kokera karjeru, kā rezultātā viņa dziesmas tika iekļautas filmu skaņu celiņos, tostarp Rendija Ņūmena dziesma “You Can Leave Your Hat On” filmā “9 1/2 Weeks” (1986) un “When the Night Comes” no filmas “An Innocent Man” (1989), kas nokļuva Billboard popmūzikas topa 11. vietā.
Tikmēr Kokera kungs bija sasniedzis miljoniem jaunāku fanu, jo Vudstokas dziesmas “With a Little Help From My Friends” versija tika izmantota kā 1988. gadā uzsāktā ABC komēdiju seriāla “The Wonder Years” (Brīnumainie gadi) tematiskā dziesma. Viņš uzstājās Vudstokā ’94, festivāla 25. gadadienas jubilejas versijā.
Kopumā Kokera kungs izdevis vairāk nekā 20 studijas albumus, pēdējo “Fire It Up” 2012. gadā.
Billijs Džoels nosauca Kokera kungu par “lielisku dziedātāju, kuram šobrīd nav ļoti labi”. Viņš piebilda: “Manuprāt, viņam vajadzētu būt Rokenrola slavas zālē.”
Džo Kokers zināja, ko nozīmē pacelties no pelniem kā fēniksam. 70. gados viņš tika uzskatīts par “jauno zvaigzni” rokmūzikas biznesā. Janis Džoplins, Džimijs Hendrikss un Džims Morisons drīz vien bija miruši, bet Džo Kokers dzīvoja. Taču, arī viņam draudēja traģisks liktenis un nāve. Pēc karjeras, kas strauji uzplauka pēc viņa uzstāšanās Vudstokā, un dažiem hitiem, uz kuriem viņš atbildēja ar izlaidīgu dzīvi daudzkārt citētās “Sex, Drugs & Rock’n’Roll” mentalitātes garā, mediji viņu ātri vien raksturoja kā ļoti apdraudētu. Taču viņi pārāk agri padarīja viņu par izdegušo zvaigzni, pārāk agri viņam atņēma stafeti. Sekoja gadi, kas bija pilni kāpumu un kritumu, triumfu, bet arī neveiksmju. Arī pēc vairāk nekā piecdesmit gadu ilgas darbības mūzikas biznesā Džo Kokers joprojām ir viens no veiksmīgākajiem un pazīstamākajiem dziedātājiem visā pasaulē. Daudzi no viņa nu jau oficiālajiem 22 studijas un trīs koncertalbumiem ieguva platīna statusu, un viņš tika godināts ar neskaitāmiem apbalvojumiem, piemēram, Grammy, Zelta globusu un Amerikas Kinoakadēmijas balvu, kā arī saņēma Karalienes piešķirto Britu impērijas ordeni. Īsumā: 1944. gada 20. maijā vientulīgajā Anglijas tērauda metropolē Šefīldā dzimušais Džons Roberts “Džo” Kokers 70 gadus vēlāk tika uzskatīts par “rokenrola vecāko vīru”, balto soul, blūza un roka dziedātāju ar melnbaltāko balsi, bet galvenokārt viņš tika uzskatīts par “izdzīvotāju”. Kas viņu tādu padarīja? Viņa balss!
Kopš 90. gadu vidus “īstā balss” Džo Kokers ir neatņemama pasaules lielāko koncertu norišu vietu sastāvdaļa. “Balsij” skatuve ir labākā vieta, kur izpausties. Iespējams, ka tieši muzicēšana dzīvajā izpildījumā ir tas, kas Kokeram vienmēr ir paticis visvairāk. Piemēram, savā pēdējā pasaules turnejā 2013. gadā viņš spēlēja izpārdotās zālēs visā pasaulē, ieskaitot Dienvidameriku.
Vudstokā vesela paaudze vēlējās mīlestības un miera utopiju pārvērst realitātē, un, dvēseliski interpretējot “The Beatles” klasiku “With A Little Help From My Friends”, Kokers uzsvēra, ka šī mīlestības vīzija būtu nepilnīga bez brālīgas solidaritātes. Taču septiņdesmito gadu sākumā sapnis jau bija izsapņots. Neraugoties uz Hendriksa simbolisko iejaukšanos “Star Spangled Banner”, Vjetnamā turpināja nogalināt cilvēkus, un 1970. gada 18. septembrī Hendrikss mira. Viņam 1970. gada 4. oktobrī sekoja Dženisa Džoplina un 1971. gada 3. jūlijā Džims Morisons.
Savukārt Džo Kokers savas bēdīgi slavenās turnejas “Mad Dogs & Englishmen” ietvaros 56 dienu laikā apceļoja 48 Amerikas pilsētas un no šīs turnejas viņš atgriezās ar pilnīgu nervu sabrukumu un 862 dolāriem kabatā. Tas ir gandrīz brīnums, ka “neveiksminieks” toreiz nenomira. Par to viņš bija pateicīgs ne tikai saviem vecākiem (pie kuriem viņš varēja laiku pa laikam paslēpties), bet arī savai neatslābstošajai mīlestībai uz dzīvi un mūziku.
Džo Kokers atgriezās šovbiznesā pēc “Mad Dogs” odisejas 1972. gadā, taču turpināja iepazīt šī biznesa dzīles visu septiņdesmito gadu garumā. Tikai nākamās desmitgades laikā un “ar nelielu draugu palīdzību” viņš beidzot nobrieda par personību, kurā apvienojās ļoti ekspresīvs mākslinieks un ar līdzsvarotu un nomierinātu personību.
Tomēr 80. gadu sākumā viņš atgriezās iespaidīgā duetā ar Dženiferu Vornsu “Up Where We Belong”. Kopš tā laika Džo Kokers ar katru no saviem 22 albumiem līdz šim ir izdevis vismaz vienu top desmit vai pat 1. vietas hitu ar “zosu kājas” raksturu. Džo Kokers mira 2014. gada 22. decembrī Krofordā, Kolorādo, ASV. Tādi klasiski skaņdarbi kā “Summer In The City”, “You Are So Beautiful”, “You Can Leave Your Hat On” un citi padara šo izcilo mākslinieku nemirstīgu.
45 gadus pēc leģendārās uzstāšanās Vudstokā 1969. gadā Džo Kokers, sevi dēvē par “roka vēstures dinozauru”. Atbilstoši filozofijai “Live Fast, Die Young” (“Dzīvo ātri, mirsti jauns”), Džo Kokers nebija atstājis bez ievērības neko, kas varētu apdraudēt viņu, viņa karjeru, mūziku, balsi un visu viņa dzīvi. Visvairāk viņu fiziski ietekmēja alkohols un stiprās narkotikas. Bet ne viņa balss, kas palika, kas uzrunāja un kas tika atkal un atkal pieprasīta.
Kokera māksla bija dziesmu uzlabošana, pateicoties viņa balsij, kas kļva arvien nobriedušāka un klasiskāka. Man patīk, kad viņa balss tuvojas dziesmas kulminācijai, piemēram, “Shelter Me”, vai viņa mugurkauls reizēm saliecas tālu atpakaļ “Unchain My Heart”, vai viņš lēni airē atpakaļ ar rokām “You Are So Beautiful”, it kā meklētu tur atbalstu visam ķermenim. Tie nebija teatrāli žesti. Rēcošā, brīžiem asinis plosošā balss pārņēma šo ķermeni, un Džo Kokers uz brīdi šķita tik aizkustināts un vienlaikus tik bezpalīdzīgs, it kā pats liktenis atkal būtu viņu satvēris aiz apkakles.
Šādi apraksti patiesībā atspoguļo visu Džo Kokera dzīvi. Viņš nebija intelektuālis, kurš izmantoja vārdu spēku, lai sevi aizstāvētu. Kokers kliedza. Uz skatuves. Tomēr sarunās viņš bija kluss. Atkārtoti uzdodot žurnālistu jautājumus, labi sagatavojies. Kokers arī nebija nekāds dāmu kārtas vīrietis. Kokera netikumi bija LSD, marihuāna, heroīns un alkohols. Un viņš bija noguris no tā, ka viņam jautāja par tiem, jo jau pirms gadiem bija no tiem visiem atteicies. Kopš tā laika viņa valoda bija kļuvusi daudz skaidrāka.
Džo Kokers vienmēr nožēlojis, ka nespēlē nevienu instrumentu, ka viņam nepatīk rakstīt dziesmas, ka nepazīst notis. “Patiesībā man pietiek vienu reizi nodziedāt kādu skaņdarbu, un es jūtu, vai esmu uz pareizā ceļa. Bet kādā tonalitātē tas ir, es nezinu. Man dziesma ir medijs; kad es dziedu, es veicu mentālu pārveidi. Bet patiesībā to nevar izskaidrot svešiniekam.” Un: “Daudzi cilvēki domā, ka es esmu tikai blūza dziedātājs. Es esmu ļoti dabisks dziedātājs, viss, kas nāk no manis, notiek spontāni. Es neprotu lasīt notis, un es nekad neesmu nodarbojies ar tonalitātēm. Sākumā es dziedāju savas dziesmas vienu vai divus toņus zemāk, es pat nezināju, ka varu dziedāt augstāk. Es visu mūžu esmu izticis bez skolotāja.
Atceroties Kokera dziesmu, viņš teica: “Es atceros, kā viņš un (producents) Denijs Kordels ieradās studijā Savile Row un atskaņoja man to, ko viņi bija ierakstījuši, un tas bija vienkārši satriecoši, pilnīgi pārvēršot dziesmu par soul himnu, un es biju viņam par to bezgalīgi pateicīgs.
Džo Kokers bija slavens ar savu smeldzīgo vokālu.
Lai gan līdz 1974. gadam viņš saglabāja savu klātbūtni ASV mūzikas topos, 1982. gadā viņš pazuda līdz pat neticamajam hītam duetā ar Dženiferu Vornsu “Up Where We Belong” no filmas “An Officer And A Gentleman” (“Virsnieks un džentlmenis”). Bija arī citas nelielas atgriešanās, kad Kokers atbrīvojās no savām atkarībām, un 2007. gadā viņam tika piešķirts OBE.
Viņa balss joprojām bija dvēseles emocijas nesošs instruments, kas piestāvēja tieši krietnam cilvēkam, kurš nekad nezaudēja savas saknes.
“Šodien šeit tika arestēts britu rokdziedātājs Džo Kokers (Joe Cocker), kurš tika apsūdzēts par mēģinājumu iekasēt koncerta honorāru 12 500 ASV dolāru apmērā, nesniedzot priekšnesumu, paziņoja policija. Viņi sacīja, ka Kokera kungs un viņa Rietumvācijas menedžeris Martins Bjalass jau pirms otrdienas vakarā paredzētā uzstāšanās bija izņēmuši savu algu, bet Kokera kungs uz skatuves tā arī neparādījās.” New York Times, 1984. gada 3. maijs.
Sony Music priekšsēdētājs Edgars Bergers teica: “Džo Kokers ir leģendārs rokmūzikas un blūza vēstures mākslinieks, un tomēr viņš bija viens no pieticīgākajiem cilvēkiem, kādus man ir nācies satikt.”
Džo Kokers (no kreisās) 1998. gadā, kad viņš tiek godināts Holivudas Rokmūzikas alejā. Līdzās viņam stāv Kīts Emersons no grupas Emerson Lake and Palmer. (Reuters)
1973. gada beigās Kokers atgriezās studijā, lai ierakstītu jaunu albumu I Can Stand a Little Rain. Albums, kas iznāca 1974. gada augustā, ierindojās 11. vietā ASV mūzikas topos, un viens singls, Billija Prestona dziesmas “You Are So Beautiful” ieraksts, sasniedza 5. vietu. 1974. gada augustā izdotais albums, neskatoties uz pozitīvajām atsauksmēm par albumu, Kokeram radās grūtības ar dzīvajiem priekšnesumiem, galvenokārt viņa problēmu dēļ ar alkoholu.
1993. gadā Džo Kokers sadarbojās ar kanādiešu rokeri Sasu Džordanu, lai kopā nodziedātu dziesmu “Trust in Me”, kas tika iekļauta filmas “The Bodyguard” skaņu celiņā. 1993. gada “Brit Awards” ceremonijā Kokers tika nominēts balvai “British Male Solo Artist”.
Rokmūzikas radošā uzplaukuma laikā bieži norakstīta vai pat par mirušu tika pasludināta pati rokmūzika. Šķiet, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē beidzas lielo klasisko komponistu un rokmūzikas autoru laiks. Sadarbības partneri un biedri mirst. Džonijs Kešs 2003. gada 12. septembrī un Lū Rīds 2013. gada 27. oktobrī.
1980. gada 8. decembrī mira Džons Lenons, kuram Džo Kokers bija parādā savas lielākās kaverversijas. 2004. gada 10. jūnijā nomira Kokera lielākais muzikālais paraugs Rejs Čārlzs. Taču citi “ceļabiedri” pavadīja Kokeru uz tā dēvēto “vecāko rokmūziķu” olimpu. Ērikam Kleptonam 2014. gada 30. martā apritēja 69 gadi, Mikam Džegeram 26. jūlijā – 71, Polam Makartnijam 18. jūnijā – 72, Bobam Dilanam 24. maijā – 73. Pat tādām cienījamām ikonām kā Leonardam Koenam, dziedātājam un dziesmu autoram, no kura repertuāra Kokerss pilnveidoja trīs dziesmas un padarīja tās par hitiem, 2014. gadā apritēja 80 gadi.
Džo Kokers savukārt vairāk nekā jebkad agrāk varēja justies kā izdzīvotājs, piepildot teicienu: “Tas ir dziedātājs, nevis dziesma”. Un viņš patiešām bija viens no izcilākajiem izpildītājiem. Tam par iemeslu noteikti bija viņa unikālā balss. Kokera lielais elks Rejs Čārlzs (Ray Charles) bija paudis viņam savu cieņu. Kokers tika uzskatīts par slavenāko balto blūza dziedātāju, un laikraksts “NEW YORK TIMES” reiz pat atzina viņu par “labāko rokmūzikas dziedātāju”. Taču bija vēl kaut kas cits, jo Džo Kokers bija viens no retajiem popmūzikas māksliniekiem, kas, neraugoties uz panākumiem visās paaudzēs, noteikti nepildīja dvēseles mierinātāja lomu. “Tā vietā Kokers saviem faniem sniedz emocionālo pārpilnību, ko viņu pašu dzīve viņiem atņem,” jau 1990. gada sākumā laikrakstā SÜDDEUTSCHEN ZEITUNG trāpīgi analizēja Volfgangs Hobels. Tas, kurš klausās Džo Kokeru, retrospektīvi skatoties, īsti nezina, kādi ir tie noslēpumainie spēki, kas pārvalda mūsu dzīvi. Taču Kokera balss un daiļrade ticami apliecina šo eksistenciālo likteņu esamību. Savas ilgās karjeras laikā Džo Kokers ne reizi vien ir pierādījis, ka viņš labāk nekā jebkurš cits mūziķis zina, kā slavenu komponistu dziesmas padarīt par savām. Gadu gaitā viņš savā repertuārā bija iekļāvis daudzus ārzemju skaņdarbus un interpretēja tos tik pārliecinoši savā absolūti individuālajā stilā, ka varēja noticēt, ka tie ir rakstīti tieši viņam. Daudzi skaņdarbi, kas sākotnēji bija rakstīti citiem dziedātājiem, viņa aranžējumos ieguva klasikas statusu. Daudzas dziesmas kļuva pasaulslavenas tikai viņa versijā, labākais piemērs ir Rendija Ņūmena “You Can Leave Your Hat On”. Pasaulē gandrīz nav striptīza bez šīs mūzikas fonā.
Katrīna Denēve
Iespējams, viens no pašiem skaistākiem koncertiem, ko mākslinieks savā dzīvē nospēlējis, izskanēja 2013. gada nogalē, tūres Fire it Up Live nobeigumā Lanxess arēnā, Ķelnē. Cita starpā, tas bija pirmais koncerta ieraksts aizvadīto 20 gadu laikā. Fire it Up bija viņa 22. un pēdējais studijas albūma ar tādu pašu nosaukumu, Eiropas turneja, kuru kopš tās sākuma 2013. gada martā bijuši noskatījušies miljoniem sajūsminātu fanu.
“Esmu ļoti glaimots,” turnejas laikā atzina Džo Kokers, “jo šobrīd uz skatuves ir tik daudz jaunu mākslinieku – tas ir pārsteidzoši, ka es joprojām varu viņus piesaistīt.”
Koncerta pēdējā dziesma You Don’t Know What You’re Doing to Me izskan kā rekviēms pašam meistaram
When moonlight casts a shadow, on the shores of make believe I play the part, of the fallen start I spiral down to the ground to where you are Inspired by the feeling, of loving from afar I play the tune of the all consumed I'm mystified, preoccupied over the moon You don't know what you're doing to me My dreams about you never seem to sleep Well my heart is near exhaustion, by the rapid pace it keeps You don't know what you're doing to me What kind of competition, yields such a lovely prize A silly game but the only way So deal me in if I'm to win I have (I've got) to play You don't know what you're doing to me My dreams about you never seem to sleep Well my heart is near exhaustion, by the rapid pace it keeps You don't know what you're doing to me My whole world is getting smaller I just want to matter to you Look at me, I'm such a mess There's nothingleft left to me to doo You don't know what you're doing to me My dreams about you never seem to sleep Well my heart is near exhaustion, by the rapid pace it keeps You don't know what you're doing You don't know what you're doing No, you don't know what you're doing To me
Kad mēness gaisma met ēnu uz iedomu krastiem Es spēlēju daļu, no kritiena sākuma Pa spirāli lejup uz zemi, kur esi tu Iedvesmojies no sajūtas, ka mīlu no tālienes Es spēlēju melodiju, kas paņem visu Es esmu apmulsis, viss mēness varā Tu nezini, ko tu dari ar mani Mani sapņi par tevi, šķiet, nebeidzas nekad Mana sirds pukst tik strauji, ka drīz tā var stāties Tu nezini, ko tu dari ar mani Kurā sacensībā var gūt tik jauku balvu Muļķīga spēle, bet tas ir vienīgais veids Tāpēc, ja gribu uzvarēt, man ir jāspēlē Tu nezini, ko tu dari ar mani Mani sapņi par tevi, šķiet, nebeidzas nekad Mana sirds pukst tik strauji, ka drīz tā var stāties Tu nezini, ko tu dari ar mani Visa mana pasaule kļūst arvien mazāka Es tikai gribu būtu noderīgs tev Skaties uz mani — esmu tāds juceklis Man nekas vairs nav atlicis, ko darīt Tu nezini, ko tu dari ar mani Mani sapņi par tevi, šķiet, nebeidzas nekad Mana sirds pukst tik strauji, ka drīz tā var stāties Tu nezini, ko tu dari Tu nezini, ko tu dari Nē, tu nezini, ko tu dari Ar mani
Koncerta komandas sastāvs: https://www.imdb.com/title/tt3362664/fullcredits
Pēdējos gados viņš ar sievu Pamelu dzīvoja vientulībā Kalifornijā, savās ierastajās mājās, vai arī atrada iekšējo harmoniju savā saimniecībā Kolato.
Džo Kokers bija kļuvis par savas vēstures pārdzīvojušo – un viņš to apzinājās. Ja kaut kas ir svarīgs, tad tā izdzīvošana, pat ja esi vājš. Džo Kokeram, kopš viņš 16 gadu vecumā pameta skolu, bija izdevies tieši tas – izdzīvot!
2014. gada 22. decembrī Džo Kokers nomira no plaušu vēža savā fermā Krofordā, Kolorado, ASV, ģimenes lokā. Pasaule zaudēja izcilu mākslinieku, kurš nekad netiks aizmirsts, tāpat kā dziesmas, kuras viņš izdziedāja. Džo Kokeram reiz jautāja, kur viņa dvēselei būtu jāatrodas pēc nāves. Viņš teica “visur” un atcerējās stāstu, ko viņam reiz bija stāstījis kāds vīrs no Austrālijas: “Dvēsele atdusas visur, jo tā sastāv no visa, kas noticis dzīves laikā.” Viņš arī esot teicis: “Džo, tev nav bijusi ne laba, ne slikta dzīve. Tev bija dzīve!”
Kokers izmantoja vienkāršas popmūzikas dziesmas struktūru, kurā tipiskā melodiskā secība reti ilgst vairāk par 30 sekundēm un kurā nav sarežģītu vārdu. Taču Kokers arī klusēja, iestarpināja pauzes un atklāja dziesmas klausītājam faktu, ka skaņa iegrimtu bezjēdzības dzīlēs, ja nebūtu tās pretstata – klusuma. Iedomātā telpa bez vibrācijām, viļņiem un svārstībām, bez vērtējuma un orientācijas. Pēkšņi klusums kļūst par skaļāko elementu, jo mūsu smadzenes ilgojas pēc iespējas kaut ko novērtēt, lai spētu orientēties. Klusums pēkšņi kļūst par spēcīgāko mūzikas iedarbības elementu. Tas ir klusums tieši pirms kliedziena. Klusums tieši pirms falseta, t. i., par oktāvu paceltas vīriešu runas vai dziedāšanas balss, kurā balss stīgas vibrē nevis pilnībā, bet tikai to malās, radot mīkstu un fundamentālu skaņu.
Un nobeigumā daži Džo Kokera diski kurus iespējams noklausīties savā Spotify kontā:
Laiks džezam 
You must be logged in to post a comment.