Robbens Fords ir izcils elektriskās ģitāras meistars, kurš savas, nu jau 40 gadus ilgās karjeras laikā apvienojis blūzu ar rokmūziku un džezu, nedaudz papildinot to ar R&B, veidojot sakausējumu, kas pārsniedz šo žanru robežas. Viņš ir arī prasmīgs vokālists un novatorisks dziesmu interprets, kā to skaidri apliecina 2013. gadā izdotajā albumā Bringing It Back Home, kas izdots Mascot Label Group izdevniecībā Provogue.
Robens Fords dzimis 1951. gadā ļoti muzikālā ģimenē. Viņa tēvs Čārlzs bija kantri un vesterna dziedātājs un ģitārists, bet māte dziedāja un spēlēja klavieres. Kad viņam bija 10 gadi, viņš sāka spēlēt saksofonu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš pats iemācījās spēlēt ģitāru, iedvesmojoties no The Paul Butterfield Blues Band. Drīz pēc tam viņš sāka piedalīties tādu mākslinieku kā Alberta Kinga, B. B. Kinga, Cream, Džimija Hendriksa un Led Zeppelin koncertos.
Spēlējot saksofonu viņš bija iemīlējis džezu, un šī mīlestība saglabājās, kad par viņa aizraušanos kļuva ģitāra. Kopā ar brāļiem viņš nodibināja grupu, ko nosauca sava tēva vārdā. “The Charles Ford Band“. Tomēr beigu beigās viņi koncertēja kā Čikāgas harmoniku spēlētāja Čārlija Muselvaita (Charlie Musselwhite) grupa.
Tad viņu pamanīja pazīstamais blūza dziedātājs Džimijs Viterspūns, kurš uzaicināja Fordu pievienoties viņa koncertturnejas grupai. Koncertējot kopā ar Viterspūnu, viņu pamanīja grupas The L.A. Express dalībnieki, kuri gatavojās doties turnejā kopā ar Džoniju Mičelu. Viņi uzaicināja Robbenu pievienoties viņiem, un viņš divus gadus nospēlēja kopā ar grupu un Mičelu. Pēc tam viņu uzaicināja pievienoties Džordžam Harisonam viņa turnejā Dark Horse.
1979. gadā Fords kopā ar savu grupu Yellowjackets ierakstīja pirmo soloalbumu The Inside Story. Līdz tam Fords jau bija veicis pāris ierakstus ar savu vārdu, taču šis, vienīgais, ko viņš ierakstīja laikā no 1976. līdz 1988. gadam, nostiprināja sevi kā spēku gan fusion džeza, gan blūza pasaulē. Sesijai, ko producēja Stax leģenda Stīvs Kropers, viņa ritma sekcijai tika pieaicināts jaunu, relatīvi nezināmu cilvēku trio: taustiņinstrumentālists Rasels Ferante, basģitārists Džimijs Haslips un bundzinieks Rikijs Losons. Visi trīs atrada tūlītēju saikni, ko ātri pārvērtās grupā — The Yellowjackets — un pēc pāris gadiem viņi jau noslēdza līgumu ar Warner Brothers, un 1981. gadā sekoja viņu pirmais albums (ar Fordu kā neoficiālu ceturto dalībnieku).
Pēc Maika Stērna aiziešanas 1986. gada martā Mailsa grupas, producents Tomijs LiPuma ieteica Mailsam Robenu Fordu. Šī sadarbība gan ilga vien nepilnu pusgadu. Mailsam ļoti patika Forda spēle tomēr, pēc turnejas pienāca brīdis kad Fords uzskatīja, ka ir pienācis laiks doties prom un turpināt solo karjeru.
“Robbena Forda 2007. gadā izdotais studijas albums Truth, saņēma Grammy nomināciju kā labākais mūsdienu blūza albums. Ja šajā ierakstā galvenā uzmanība tika pievērsta viņa meistarīgajām dziesmu rakstīšanas prasmēm un brīnišķīgajai ģitāras tehnikai, tad 2013. gadā iznākušajā albūmā Bringing It All Back Home izceļ citus viņa muzikālās personības aspektus. Šajā albumā Fords piedāvā savas izcilās dziesmu interpreta prasmes. Šeit nav daudz supermūziķa atlētisma, un tas arī nav vajadzīgs. Ar dūmakainu grupu, kurā spēlē ērģelnieks Lerijs Goldingss, bundzinieks Hārvijs Meisons, basģitārists Deivids Pilčs un trombonists Stīvens Baksters, Fords to dara viegli.
Šajā galvenokārt kaverversiju sērijā viņa modernais blūzs ir caurvīts ar viņa mīlestību pret Ņūorleānas R&B. Īpaši tas attiecas uz Allen Toussaint “Everything I Do Gonna Be Funky” un “Fair Child” – divām no pirmajām trim melodijām -, kas ir vienlaikus slīpētas un smeldzīgas. Viens no trim šeit iekļautajiem ģitāras grāvējiem ir NOLA ģitāras varoņa Earl King “Trick Bag”. Tajā redzama Pilha un Bakstera saspēle. Vēl viens ģitārspēles akcents, kaut arī krāšņi relaksēts, ir tradicionālās “On That Morning” instrumentālā interpretācija, kurā Fords meistarīgi izmanto savu iekšējo Vesu Montgomeriju. Mazpazīstamā pirmskara blūzmeņa Charlie “Little Buddy” Doyle dziesmā “Slick Capers Blues” viņš un Goldings apmainās mezglainām līnijām, atjauninot melodiju jaunajam gadsimtam. Liels pārsteigums ir tas, cik izcils dziedātājs ir kļuvis Fords. Viņa balss šajā komplektā ir tikpat nozīmīgs instruments kā ģitāra.
Gan iepriekš minētajos skaņdarbos, gan viņa versijā sievas Ann Kerry Ford un Maikla Makdonalda džeza dziesmai “Traveler’s Waltz”, gan Mose Allison-way-of-Ben Sidran “Fool’s Paradise”, viņa vokāls ir izteiksmīgs un relaksēts; viņš izrāda izsmalcinātu, gudru, šķietami vieglu frāzējumu. Viņa balss vienīgajā oriģināldziesmā “Oh, Virginia” veido nevainojamu saikni starp dienvidu soulu, Ņūorleānas ritmu un blūzu un kantrī mūziku, un, iespējams, tā ir labākā viņa līdz šim sarakstītā dziesma. “Bringing It All Back Home” ir precedents: Lovela Džordža (Lowell George) klasiskā dziesma Thanks, I’ll Eat It Here.
Arī šis albums iznākšanas brīdī tika pārprasts, jo tajā tika mazināta mākslinieka slaidģitāras un dziesmu rakstīšanas meistarība, lai koncentrētos uz viņa izcilām dziedātāja prasmēm. Fords ir izdarījis kaut ko līdzīgu, tomēr saviem faniem piedāvā pietiekami daudz sava instrumentālā talanta, lai līdzsvarotu šo vienādojumu.” Toms Jureks, Allmusic.com
Fords ir ieguvis četras Grammy balvas, un žurnāls “Musician” viņu iekļāva starp “100 izcilākajiem 20. gadsimta ģitāristiem”.
Pēdējos gados viņš ne tikai turpināja ierakstīt un izdot jaunu mūziku, bet arī papildināja savu veiksmīgo karjeru, mācot citiem spēlēt ģitāru.
2022. gada vasarā, Helsinkos, KOKO JAZZ CLUB top šis ieraksts:
Laiks džezam 
You must be logged in to post a comment.