Džoijs DeFrančesko: Hammond B3 ērģeļu virtuozs

Vēl kāds ģēnijs ir pievienojies dievišķajai Hammond skaņu viņsaulei.
Džoijs Defrančesko (10.03.1971 — 25.08.2022) bija amerikāņu džeza ērģelnieks, trompetists, saksofonists un reizēm arī dziedātājs. Viņš izdeva vairāk nekā 30 albumus, kā arī piedalījās ierakstos kopā ar ievērojamiem džeza izpildītājiem — trompetistu Mailsu Deivisu, saksofonistu Hjūstonu Personu un ģitāristu Džonu Maklaflinu.

Vēl viena no Filadelfijas dāvanām džeza pasaulei — viņš bija galvenais iemesls, kāpēc Hammond B-3 ērģeles piedzīvoja renesansi, astoņdesmito gadu sākumā.
2002. gadā Tanglvudas Mūzikas centrā Berkšīras kalnos (Tanglewood Music Center in the Berkshire Hills) galvenā uzmanība tika pievērsta Hammond ērģelēm. Lielais notikums bija koncerts, kurā veterāns, Filadelfijas meistars Džimijs Makgrifs (Jimmy McGriff) sacentās ar tolaik 31 gadu jauno Džoiju Defrančesko (Joey DeFrancesco). Jaunākais vīrietis pilnībā pārspēja Makgrifu, bet klausītājiem bija skaidrs, ka abu instrumentālistu starpā ir tik daudz mīlestības un simpātiju, ka jebkura sāncensība ir jāaizmirst, lai svinētu viņu izpildīto lielisko mūziku. Tomēr Makgrifs kopā ar Džimiju Smitu jau agrīni ietekmēja Defrančesko, un desmit gadus vecais Džoijs, būdams brīnumbērns, spēlēja pie Groove Holmesa un Džeka Makdufa, kas nozīmēja, ka vēl pirms viņš 16 gadu vecumā izcīnīja trešo vietu Theloniousa Monka konkursā un parakstīja līgumu ar Columbia Records, viņš droši varēja atrasties starp planētas izcilākajiem džeza ērģelniekiem.

Dzimis Springfīldā, Pensilvānijas štatā, Džoijs uzauga muzikālā ģimenē, kopā ar tēvu un brāli izmēģinot roku daudzu instrumentu spēlē (lai gan viņi visi bija izcili ērģelnieki, kā to var dzirdēt 1992. gadā izdotajā albumā Reboppin’). Mācoties Filadelfijas Radošās mākslas vidusskolā, Džoijs pavadīja vakarus, spēlējot grupā, kurā laiku pa laikam spēlēja Hank Mobley un Philly Joe Jones. Viņu nesatrauca tik lielu talantu klātbūtne. Būdams pusaudzis, viņš pievienojās Mailsam Deivisam Eiropas turnejā, piedalījās dziesmas “Cobra” ierakstā, kas dzirdama Milesa albumā “Amandla”.

Neilgi pēc tam viņš devās koncerttūrē kopā ar Džonu Maklaflinu.
Sākoties deviņdesmitajiem gadiem, viņš jau bija grupas līderis un papildus savai pastāvīgajai nelielajai grupai viņa piecos Columbia albumos tika iekļautas arī vairākas zvaigznes — Ilinoiss Žakē, Džons Skofīlds un citi.
Arī turpmāk mūziķi, ar kuriem Džoijs sadarbojās, bija ievērojami, sākot ar Ēriku Aleksandru (Eric Alexander) un beidzot ar Keniju Garetu (Kenny Garrett) un ērģelnieku Dr. Loniju Smitu (Lonnie Smith).
Nepārspējams bija viņa trio ar ģitāristu Rendiju Džonsonu un bundzinieku Billiju Hārtu, kas ar mūziku no 1998. gada albuma The Champ godināja Džimiju Smitu. Džoijam bija tik ļoti tuvs Hammond B3, ka šajā aranžējumā viņš tajā, šķiet, atrada bezgalīgus resursus, tomēr nekad nezaudēja koncentrēšanos uz Smita vieglprātīgo svingu un frāzēšanu. Vēlāk, lai gan viņš bieži atgriezās pie klasiskā ērģeļu, ģitāras un bungu trio (īpaši spilgts piemērs ir Larijs Korjels un Džimijs Kobbs), viņš paplašināja savu darbības lauku un koncertos un ierakstos spēlēja arī citus instrumentus (tostarp trompeti).

“Incredible!” dokumentē unikālu muzikālu tikšanos, kad pirmo reizi Džimijs Smits ir ierakstījis kopā ar citu ērģelnieku — tikpat izcilo Džoiju Defrančesko. Albumā vispirms dzirdams DeFrancesco savā ierastajā trio (ar ģitāristu Paulu Bollenbecku un bundzinieku Byronu Landhemu), izpildot karstasinīgas skaņdarbu “The Champ”, “When You’re Smiling” un “Indiana” versijas, kā arī emocionālu “The Good Life”. Mūzika ir aizraujoša, kā jau to varētu sagaidīt no DeFrancesco. Kompaktdiska otrajā daļā Smits un viņa trio pievienojas jaunākajam ērģelniekam, lai atskaņotu pāris skaņdarbus. Pirmais no tiem sākas ar blūzu “The Reverend”, bet pēc trīsarpus minūtēm tā pāriet dīvainā “Yesterdays” klejojošā versijā, bet noslēdzas ar “My Romance”. Otrais skaņdarbu virknējums — sešarpus minūšu ilgs Smita blūzs “The Skeezer”, kas pārtop par karstasinīgu “St. Thomas” — ir daudz labāks. Abi ērģelnieki ir diezgan saderīgi (DeFrancesco jau sen ir apguvis Smita stilu), un, lai gan rezultāts nav gluži “Incredible!” (tas nebūt nav šokējoši, ka šie divi ērģeļmeistari var kopā nospēlēt blūzu!), šim kompaktdiskam vajadzētu ļoti ieinteresēt gan ērģeļmūzikas cienītājus, gan džeza vēsturniekus.

Viņa 2021. gada albums “More Music” ir viņa meistarīgākais albums šajā virzienā, kurā ērģeļu trio ar ģitāristu Lukasu Braunu un bundzinieku Maiklu Odu papildina klavieres, taustiņinstrumenti, vokāls, trompete un tenorsaksofons, kurus visus spēlē Džoijs. Tomēr vislabāk viņš paliks atmiņā kā izcils ērģelnieks, kurš, tāpat kā viņa Filadelfijas skolotāji, ar savu nepārspējamo grūvu, svingu un izdomu spēja pacelt jumtus gan maziem klubiem, gan plašām koncertzālēm.

Šajā ierakstā Džoijs, kā jau krietniem Hammond ērģelniekiem pieņemts, izpilda arī basa partiju 🙂

Džoija Defrančesko veltījums Maikla Džeksona mūzikai var šķist pārsteigums — tā iznākšana sekoja tikai nedaudz vairāk kā gadu pēc Džeksona nāves — taču Defrančesko vienmēr ir bijis atkarīgs no dziesmām, kuru melodijas atbilst viņa stilam, kas ir tradicionālā un progresīvā stila krustojums. Un, ja kādam bija talants melodiju veidošanā, tad tas bija Maikls Džeksons. Defrančesko, kurš ierakstā spēlē ne tikai sev ierastās Hammond B-3, bet arī citas ērģeles, klavieres un trompeti, šeit galvenokārt izmanto Džeksona solo karjeras materiālus ar uzsvaru uz Thriller (piecas no deviņām dziesmām). DeFrancesco interpretācijas atsaucas uz Džeksona oriģināldziesmām, bet atšķiras no tām pietiekami būtiski, lai tās nekad nešķistu kā kopijas, un brīžiem viņš un grupa iziet tālu ārpus Džeksona harmonijām. Vairāk nekā jebkas cits DeFrancesco šķiet, ka šajā komplektā viņam ir jautri (pāris dziesmu viņš pat dzied). Un, kad viņš un grupa aizraujas, kā tas notiek bieži, ir grūti neiekļauties ballītes atmosfērā.

1981. gadā izdots singls no Quincy Jones albuma The Dude — “One Hundred Ways” 1982. gadā saņēma Grammy balvu kā labākais R&B vokālais izpildījums. Džoijs Defrančesko (Joey DeFrancesco) izpilda “One Hundred Ways” kopā ar grupas biedriem Džeisonu Braunu (Jason Brown) — bungas, Denu Vilsonu (Dan Wilson) — ģitāra BluJazz tiešraidē Akronā, Ohaio.

“One Hundred Ways” ir 1981. gadā izdots singls no Kvinsi Džonsa albuma The Dude. Dziesma 1982. gadā sasniedza 14. vietu ASV Billboard Hot 100. 1982. gadā “One Hundred Ways” saņēma Grammy balvu kā labākais R&B vokālais izpildījums.