Spogulīt, Spogulīt…

Eliānas Eliasas un Čika Korejas dialogs — sen neviens muzikāls atklājums nebija mani tik dziļi un patiesi saviļņojis.

Kad satiekas divi visaugstākās raudzes meistari — brazīliete Eliane un amerikāņu džeza leģenda Čiks — top saspēle, kas kļūst par notikumu. Viņu kopīgais albums Mirror Mirror ir muzikāla saruna starp divām personībām, kas sarunājas un vienlaikus ieklausās viens otrā. Simboliski — divi viens pret otru vērsti flīģeļi, kā spoguļattēls — šis kopdarbs pārvērš viņu gara radniecību neticamā mūzikas piedzīvojumā.

Eliane Elias ir pazīstama kā mūziķe, kas apvieno brazīļu lirismu ar džeza inteliģenci. Savukārt Čiks Koreja (Chick Corea) bija izcils post-bop un fusion mūzikas pārstāvis, kas klasiskajām mūzikas struktūrām piešķīra dinamisku spāņu akcentu un brīvas formas improvizāciju. Albums Mirror Mirror tika izdots 2021. gadā un 2022. gadā saņēma “Grammy” balvu par labāko latino džeza albumu.

Viss albums tika ierakstīts divās atsevišķās sesijās: skaņdarbi ar Čiku Koreju tika ierakstīti 2018. gadā leģendārajā Yamaha Artist Services Piano Salon Ņujorkā.
Eliane Eliasa atceras: “Mēs sēdējām viens otram pretī, burtiski spoguļojoties. Nebija ne basa, ne bungu — tikai mēs. Tas nozīmēja, ka svarīga bija katra nots, katra pauze un katra atstarpe starp notīm.”

Instrumentālā kompozīcija “Armando’s Rhumba” ir uzrakstīta 1976. gadā, kad Chick Corea strādāja pie sava albuma My Spanish Heart. Dziesma ir veltījums mīlestībai un cieņai pret savu tēvu Armando, kura kubiešu saknes noteica dziesmas latīņamerikas ritmos balstīto raksturu.

Corea šajā skaņdarbā sapludināja džeza improvizāciju ar flamenko un latīņu ritmiem, atspoguļojot gan viņa paša muzikālo ceļu, gan ģimenes mantojumu.

Šī kompozīcija ir ritmiski izaicinoša, ar akcentiem, kas prasa elpu aizraujošu precizitāti arī solo izpildījumā, nemaz nerunājot par saskaņu ar otru pianistu. Taču šeit notiek brīnums: Eliane un Čiks skaņdarbu izpilda ar vieglumu, kas ir pilnīgā pretstatā tā sarežģītībai. Viņu saspēle drīzāk atgādina spāņu deju, nevis augstākās pilotāžas paraugdemonstrējumu — katra nots ir solis, katra pauze — ieelpa.

“Armando’s Rhumba” ir viena no viņa lieliskajām, latīņamerikas mūzikas ietekmē tapušajām kompozīcijām.

Kompozīciju “Blue Bossa” Kenny Dorham sacerēja, iedvesmojoties no bossa nova viļņa, kas 60. gadu sākumā vēlās pāri ASV. Lai gan Dorhams bija pazīstams galvenokārt kā bebopa trompetists, ar šo dziesmu viņš meistarīgi savienoja brazīliešu ritmus ar hard bop harmonijām, radot vienu no retajiem džeza standartiem, kas tik dabiski pārkāpj stilu robežas.

“Blue Bossa” kļuva par iedvesmas avotu daudziem džeza mūziķiem, jo piedāvāja perfektu platformu bossa nova un hard bop elementu apvienošanai. Piemēram, Joe Henderson ieraksts albumā Page One (1963) palīdzēja popularizēt skaņdarbu, padarot to par obligātu repertuāra daļu gan iesācējiem, gan meistariem. Tā vienkāršā forma – 16 taktis ar skaidru harmonisko struktūru – ļāva mūziķiem eksperimentēt ar improvizāciju, neriskējot zaudēt klausītāja uzmanību. “Blue Bossa” ietekmēja arī tādus māksliniekus kā Dexter Gordon un Art Farmer, kuri to iekļāva savās programmās, apliecinot, ka pat šķietami vienkārša kompozīcija var nest bagātīgu muzikālo ražu.

Eliasa ienes brazīliešu mūzikas ritmisko izsmalcinātību, bet Corea papildina to ar savu melodisko izdomu. Kopā viņi pārveido labi zināmo melodiju skaistā, dinamiskā sarunā.

“There Will Never Be Another You” ir viens no bieži spēlētajiem džeza standartiem, taču mazāk zināms ir fakts, ka tā sākotnēji tika sarakstīta Holivudas filmai Iceland, kur to izpildīja Joan Merrill. Lai gan sākotnēji tā bija populāra dziesma ārpus džeza aprindām, džeza mūziķi to ātri pieņēma, jo tās harmoniskā struktūra un melodiskā plūsma bija ideāli piemērota improvizācijai.

Šī dziesma kļuva par iecienītu materiālu gan bebopa laikmetā, gan vēlāk, ļaujot tādiem māksliniekiem kā Chet Baker un Sonny Rollins atklāt savu muzikālo balsi. “There Will Never Be Another You” cauri džeza laikmetiem ir piedzīvojusi daudzas pārvērtības.

40.–50. gados tā kļuva par bebopa mīluli – tādi mūziķi kā Charlie Parker un Dizzy Gillespie izmantoja tās skaidro harmonisko struktūru, lai pārsteigtu ar ātrām, izaicinošām improvizācijām.

60.–70. gados tā ieguva liriskāku un romantiskāku nokrāsu Chet Baker un Stan Getz interpretācijās, kur vairāk uzmanības tika pievērsts balss kvalitātei vai saksofona tembram. Fusion un post-bop laikmetā mākslinieki bieži izmantoja dziesmu kā izejas punktu harmoniskām pārbūvēm vai pat “outside” improvizācijām, piemēram, Joe Henderson vai Michael Brecker izpildījumā.

Dziesmas melodija netiek vienkārši atskaņota — tā tiek dalīta starp abiem izpildītājiem. Corea bieži spēlē kontrmelodijas, savukārt Eliasa ļauj klusumam runāt tikpat daudz kā frāzēm. Ieraksts šķiet kā senu draugu saruna, kuri zina viens otra sakāmo, pirms tas tiek izrunāts.
“Bija sajūta, ka mēs meklējam, atklājam un vienmēr ar patiesu cieņu viens pret otru. Čiks bija dzīvespriecīgs, ideju pilns un dziļi ieklausījās notiekošajā. “.
Skaņdarbs noslēdz albumu nevis ar pabeigtību, bet gan ar eleganci – it kā divi mākslinieki ar smaidu un mājienu atvadītos, zinot, ka mūzika turpinās skanēt.

“There Will Never Be Another You” ir emocionāli piesātināta, tā ir ne tikai džeza klasika, bet arī viens no, ja ne pēdējais ieraksts, ko Čiks Koreja paveica pirms savas nāves 2021. gada februārī. Tādējādi albums kļuva ne tikai par klavieru duetu, bet arī par vēsturisku “dokumentu”, par mūziķa dvēseli, kas atvadoties sniedz savu pēdējo priekšnesumu.

Teksts sagatavots izmantojot ChatGPT 4o atbalstu.

≡©