The Beatles savu pēdējo turnejas koncertu sniedza Candlestick Park beisbola stadionā Sanfrancisko, Kalifornijā. Tas notika tālajā 1966. gada 29. augustā, kad pasauli bija pārņēmusi bītlomānija — masveida pielūgsmes un histērijas fenomens. Aurojoši fani, ģībšana koncertos, milzu pieprasījums pēc grupas ierakstiem un precēm ar viņu simboliku.
Fanu kliegšana koncertos bija tik skaļa, ka ne mūziķiem, ne faniem nebija iespējams saklausīt, kas tiek spēlēts. Nogurums no šī neprāta lika Bītliem pilnībā pārtraukt koncertēšanu un pievērsties darbam ierakstu studijā.
Un varbūt labi, ka tā.
Jo tieši tad sākās viens no ražīgākajiem periodiem viņu daiļradē. Atbrīvojušies no nepieciešamības domāt, kā jaunās dziesmas nospēlēt uz skatuves pieticīgā četru mūziķu sastāvā, Bītli varēja likt lietā studijas nesalīdzināmi lielākās iespējas.
Rezultāts bija mūzika, kurā parādījās orķestri, studijas efekti, neparasti taustiņinstrumenti, indiešu mūzikas skaņas un viss pārējais, ko uz tā laika koncertskatuves vienkārši nebija iespējams atkārtot.
Un ilgu laiku šķita — tā tas arī paliks.
“It was twenty years ago today…”
Pagāja nevis divdesmit, bet gandrīz piecdesmit gadi.
2015. gadā holandiešu mūziķi The Analogues ķērās pie šķietami neprātīga uzdevuma — dzīvajā nospēlēt to The Beatles mūziku, kura bija pazīstama kā studijas ieraksti.
Nevis pārtaisīt savā gaumē. Nevis izveidot vēl vienu pārlikumu.
Nospēlēt tā, lai skan studijas ieraksts. Tikai dzīvajā izpildījumā.
Viņus interesē skaņa.
Ja vajadzīgs Mellotron — to sameklē. Ja konkrētās frāzes skanējumam vajadzīgs šodien piemirsts taustiņinstruments, sitāra, tablas, Hammond ērģeles, noteikta modeļa ģitāra vai pastiprinātājs — tiek sameklēts tieši tas.
Arī sarežģītās orķestra partijas spēlē stīgu vai pūšamo instrumentu grupa.
Un tad sāk notikt kaut kas savāds.
Tu zini šo ierakstu gandrīz no galvas, bet pēkšņi dzirdi to skanam no skatuves.
“Nothing’s gonna change my world”
Rodas jautājums — vai šāda precizitāte nav pretrunā pašai rokmūzikas būtībai?
Kur tad paliek improvizācija? Katra vakara citādā noskaņa? Rokmūziķa “likumīgās” tiesības ik reizi nospēlēt nedaudz citādi?
Džezā doma par to, ka koncertā būtu precīzi jāatkārto ieraksts, vispār šķiet gandrīz absurda.
Taču, klausoties The Analogues, saprotam — šeit uzdevums ir cits.
Viņi necenšas būt The Beatles.
Viņi restaurē skaņu.
Līdzīgi kā restaurators atjauno gleznu tieši tādu, kādu to radījis mākslinieks, The Analogues cenšas uz skatuves atjaunot to, ko Džordžs Mārtins un četri Bītli savulaik uzbūra studijā.
Un tikai tad īsti var novērtēt, cik daudzpusīgi šie ieraksti patiesībā bija.
Labs piemērs ir Džordža Harisona While My Guitar Gently Weeps no 1968. gadā izdotā Baltā albuma.
Oriģinālajā ierakstā solo ģitāru spēlēja Ēriks Kleptons, kura vārds, cita starpā, uz albuma vāciņa nav pieminēts.
Šodien šo solo zina gandrīz katrs ģitārists.
Bet The Analogues izpildījumā interesanti ir ne tikai tas, ka visas notis tiek spēlētas tā, kā tās skan ierakstā. Interesanti ir, vai atgriežas to dienu mūzikas izraisītās emocijas.
Manuprāt — atgriežas.
Un te ir vēl kāda vispārzināma patiesība.
Laba mūzika nepaliek laikā, kurā tā ir radīta. Tā iet laikam līdzi un pēkšņi var kļūt par šodienas mūziku.
To labi var dzirdēt Violetas Orlandi ieskaņotajā Bītlu dziesmas Because interpretācijā.
“Because the world is round…”
Te varētu uz mirkli atkāpties no Bītlu muzicēšanas vēstures.
Ir kāda savāda parādība ar dziesmu tekstiem.
Ja teksts ir saturiski labs, tad nereti tas ir gandrīz neizdziedams. Savukārt teksts, kas ļoti labi guļ melodijā, mēdz neko daudz nepateikt.
Protams, ir arī labi un lieliski piemēri. Tomēr problēma ir klātesoša.
Un tad paklausāmies Because.
Vārdi ir ārkārtīgi vienkārši. Pasaule, vējš, debesis, mīlestība. Nekādas literāras vingrošanas. Tie skan pilnīgi dabiski.
Un tie nav tukši.
Tie atstāj vietu melodijai, harmonijai un klausītājam.
Un labus piemērus ir vērts ne vien klausīties, bet arī mācīties atdarināt. Nevis lietot konkrētus vārdus, bet saprast to, kā vārdi veido melodiju.
Because gadījumā vēl ir arī daudzbalsība.
Džons Lenons, Pols Makartnijs un Džordžs Harisons ierakstīja trīsbalsīgu harmoniju, pēc tam to ierakstīja vēl divas reizes. Rezultātā mēs dzirdam deviņu balsu skanējumu — lai gan dzied tikai trīs izpildītāji.
Nav tik vienkārši, ja pamēģina.
“And in the end…”
Un tad — Abbey Road.
Albums, kuru joprojām var klausīties no sākuma līdz beigām — nevis kā atsevišķu dziesmu kolekciju, bet kā vienu veselumu.
Albuma otrajā pusē Bītli izdarīja ko neparastu — vairākus, citur neizmantotus dziesmu fragmentus savienoja vienotā muzikālā virknē. Atsevišķie gabaliņi pāriet cits citā, mainās tempi un noskaņas, tad viss nonāk līdz The End.
Grūti iedomāties piemērotāku nosaukumu.
Turklāt Bītli paši, protams, nevarēja zināt, kā šī mūzika skanēs pēc pusgadsimta.
Viņi nevarēja zināt, ka pieci The Analogues mūziķi sāks meklēt pa visu pasauli vecus instrumentus tikai tāpēc, lai dažu sekunžu garai frāzei būtu sākotnējā skaņa.
Nevarēja zināt, ka cilvēki, kuri grupu The Beatles nekad nav redzējuši uz skatuves, reiz sēdēs koncertzālē un dzirdēs Sgt. Pepper, Balto albumu vai Abbey Road tā, kā tos savulaik varēja dzirdēt tikai ierakstā.
Un te laikam arī slēpjas šīs atgriešanās burvība.
The Analogues nepierāda, ka Bītlus var aizstāt.
Tieši otrādi.
Viņi atgādina, cik neticami laba bija pati mūzika.
Varbūt leģendas tiešām nemirst.
Tām tikai reizēm vajadzīgi labi mūziķi, kas nopūš putekļus no veca Mellotrona, pieslēdz lampu pastiprinātāju un nospēlē visu vēl vienu reizi.
Tepat un tagad.
Laiks džezam 