Tālajos septiņdesmitajos gados sāka iezīmēties mūzikas virziens, kam vēl šodien latviski nav īsti laba nosaukuma — smooth jazz. Viens no tā pionieriem ir Bobs Džeimss: pianists, aranžētājs un producents, kurš arī šodien, 86 gadu vecumā, aktīvi koncertē un nebeidz priecēt klausītājus ar domas asumu un īsta džezmeņa tvērienu.
Džeimss ir viens no tiem mūziķiem, kuru skanējums vienlaikus pieder vairākām pasaulēm. Septiņdesmitajos viņš palīdzēja veidot jazz-funk un vēlākā smooth jazz valodu, bet viņa agrīnie ieraksti kļuva arī par izejmateriālu pavisam citai mūzikai — hiphopam.
Un pats interesantākais: šis stāsts sākās nevis ar smooth jazz vai tā saucamajā radio formātā skanošu melodiju, bet ar avangardu.
Pirms smooth jazz — avangards
1962. gadā Boba Džeimsa trio piedalījās Notre Dame Collegiate Jazz Festival. Viņi spēlēja eksperimentālu, avangardisku džezu un, pēc paša Džeimsa vēlāk stāstītā, nemaz necerēja uzvarēt.
Tomēr trio uzvarēja. Žūrijā bija arī Kvinsijs Džonss (Quincy Jones), kurš tobrīd strādāja Mercury Records. Viņš pamanīja Džeimsu, palīdzēja tikt pie pirmā ierakstu līguma un producēja debijas albumu Bold Conceptions.
Tas ir labs sākumpunkts, jo vēlāk pazīstamais melodiskais Bobs Džeimss nav cilvēks, kurš vienkārši atrada vienu veiksmīgu formulu un turējās pie tās visu mūžu. Viņa sākumā bija vēlme eksperimentēt.
Un šī īpašība nekur nepazuda.
“Nautilus” — skaņdarbs, kuru no jauna atklāja hiphops
1974. gada albuma One noslēgumā bija skaņdarbs “Nautilus”. Tolaik tas nebija albuma galvenais hits. Vēlāk izrādījās, ka tā ritms, basa līnija, bungas un atmosfēra ir gandrīz ideāls materiāls semplēšanai.
“Nautilus” kļuva par vienu no hiphopā visvairāk semplētajiem džeza ierakstiem. Boba Džeimsa mūzika nonāca pie klausītājiem, kuri varbūt nekad nebūtu pirkuši CTI džeza plati, bet pazina tās dažas sekundes jaunā kontekstā.
Šeit apzināti izvēlos nevis jaunāku koncertversiju, bet 1974. gada oriģinālo ierakstu. Šajā gadījumā pats ieraksts ir stāsta varonis — tieši no tā tika ņemti sempli.
CTI skanējums — “Westchester Lady”
Septiņdesmitajos Džeimss nonāca producenta Krīda Teilora (Creed Taylor) CTI pasaulē — vispirms kā aranžētājs un studijas mūziķis, pēc tam arvien redzamāk arī kā savas mūzikas autors.
“Westchester Lady” no albuma Three (1976) ir labs piemērs tam, kā džeza harmonija var sadzīvot ar funk ritmu un ļoti skaidru melodisku āķi. Te jau var dzirdēt to valodu, kuru vēlāk daudzi saistīs ar smooth jazz, lai gan pašā mūzikā ir daudz vairāk grūva un improvizācijas, nekā šis apzīmējums dažkārt liek domāt.
Un svarīgi — nav jāpaliek pie 1976. gada plates. Džeimss šo mūziku turpina spēlēt. Te ir daudz jaunāks, ļoti kvalitatīvs 4K live-in-studio ieraksts.
“Angela” — melodija, kas izgāja ārpus džeza auditorijas
1978. gadā Džeimsa “Angela” kļuva par ASV televīzijas seriāla Taxi tēmu.
Latvijas klausītājam pats seriāla nosaukums var arī neko daudz neizteikt. Taču Amerikā tas bija ļoti populārs televīzijas seriāls, un tas nozīmēja, ka Boba Džeimsa melodija regulāri skanēja miljoniem cilvēku, no kuriem liela daļa džezu, iespējams, nemaz neklausījās.
Tas ir viens no viņa talanta paradoksiem: harmoniski izsmalcināta mūzika var skanēt ļoti viegli un palikt atmiņā jau pēc pirmās klausīšanās.
Arī te klausāmies nevis veco televīzijas fragmentu, bet jaunāku Džeimsa trio 4K versiju.
“Feel Like Makin’ Love” — no Robertas Flakas līdz Bobam Džeimsam
Vēl viena melodija, kas ar Džeimsu dzīvo vairāk nekā pusgadsimtu, ir “Feel Like Makin’ Love”.
Dziesmu sarakstīja Jūdžins Makdanielss (Eugene McDaniels), un 1974. gadā to par milzīgu hitu padarīja Roberta Flaka (Roberta Flack). Džeimss spēlēja taustiņinstrumentus arī viņas ierakstā. Tajā pašā gadā viņš iekļāva instrumentālu versiju savā albumā One, un skaņdarbs kļuva par vienu no viņa koncertrepertuāra pastāvīgajiem punktiem.
Tāpēc 2010. gada Java Jazz video, kas bija vecajā raksta draftā, vairs nav labākā izvēle. Ir daudz jaunāks live-in-studio ieraksts, kur “Feel Like Making Love” savienojas ar “Night Crawler”.
Fourplay — otra lielā karjeras nodaļa
Deviņdesmito gadu sākumā sākās vēl viena ļoti liela Boba Džeimsa karjeras nodaļa — Fourplay.
Sākotnējais sastāvs pats par sevi izskatās pēc supergrupas: Bobs Džeimss pie taustiņiem, Nathan East pie basa, Harvey Mason pie bungām un Lee Ritenour pie ģitāras. Viņu 1991. gada debijas albumā bija arī “101 Eastbound”, ko sarakstīja Nathan East kopā ar brāli Marcel East.
Fourplay ļauj ļoti labi sadzirdēt, ka Džeimsa mūzikā “gludums” nekad nenozīmē muzikālu pasivitāti. Tur visu laiku notiek saruna starp četriem ļoti spēcīgiem instrumentālistiem.
Šeit izvēlēta vēlākā, 2011. gadā Seulā filmētā versija. Šajā Fourplay posmā Lee Ritenour vietā ģitāru jau spēlē Chuck Loeb — vēl viens atgādinājums, ka grupa nebija sastindzis muzeja eksponāts.
Joe Sample, Randy Crawford un “Street Life” — ceļš līdz Rīgai
Te man gribas nogriezties pa vienu sānu ceļu, kas patiesībā ļoti labi parāda Boba Džeimsa muzikālo pasauli.
Viņa laikabiedrs Joe Sample bija viens no The Crusaders dibinātājiem un vēl viens pianists, kurš prata savienot džezu, funk, soul un ļoti skaidru melodisku domāšanu. Bobs Džeimss ar viņu muzicēja arī klavieru duetos 2001. gada albumā Dancing on the Water un vēlāk rakstīja, ka Sample spēle mudinājusi viņu “rakt dziļāk”.
Un tad parādās Randy Crawford.
1979. gadā viņa dziedāja The Crusaders lielajā hitā “Street Life”, kuru sarakstīja Joe Sample un Will Jennings. Tieši šis ieraksts kļuva par vienu no Crawford lielajiem izrāvieniem un vienlaikus par vienu no skaistākajiem piemēriem, cik dabiski džezs tajā laikā varēja pāriet soul un populārajā mūzikā.
Vēlāk Crawford un Sample atkal koncertēja un ierakstīja kopā. Te izvēlēta 2006. gada koncertversija — bez 1979. gada lielās studijas produkcijas, toties ar Joe Sample klavierēm pašā centrā.
Un te stāsts pēkšņi pienāk ļoti tuvu mums. 2011. gada 31. oktobrī Randy Crawford un Joe Sample uzstājās Latvijas Nacionālajā operā Rīgā. “Street Life” no Operas skatuves Latvijā ir skanējis.
Arī pašam Bobam Džeimsam Baltija nav tikai punkts kartē — 2018. gadā Bob James Trio spēlēja festivālā Kaunas Jazz Lietuvā.
“Just Us” — kad paliek tikai divi instrumenti
Pēc visa šī — CTI aranžējumiem, elektriskajiem taustiņiem, funk ritmiem un Fourplay — ļoti skaists pretpols ir 2025. gada albums Just Us, kuru Bobs Džeimss ierakstīja kopā ar saksofonistu Dave Koz.
Tur nav ritma sekcijas. Nav basģitāras un bungu. Nav lielas studijas konstrukcijas.
Ir tikai akustiskās klavieres un saksofons.
Tas ir gandrīz kameransamblis, kurā abi mūziķi vairs nevar paslēpties aiz aranžējuma. Un tieši tāpēc ļoti labi var dzirdēt, kas Džeimsa spēlē palicis nemainīgs pēc visiem šiem gadu desmitiem — frāze, harmoniskā gaume un melodijas izjūta.
Albuma noslēdzošais skaņdarbs “New Hope” šeit ir labs punkts.
Just Us tika nominēts 2026. gada Grammy kategorijā Best Contemporary Instrumental Album. Dažus gadus iepriekš Grammy nomināciju bija saņēmis arī Džeimsa albums Jazz Hands.
86 gadi — un stāsts vēl nav beidzies
Šo rakstu varētu pabeigt ar atskatu uz septiņdesmitajiem vai Fourplay zelta gadiem. Bet tas nebūtu īsti pareizi.
2026. gadā Bobam Džeimsam ir 86 gadi, un viņš joprojām koncertē. Vēl 2026. gada maijā viņš spēlēja Blue Note Tokyo, bet 5. septembrī bija Detroit Jazz Festival programmā ar savu kvartetu.
No 1962. gada avangarda trio Notre Dame konkursā līdz 2026. gada festivāla skatuvei ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi.
Pa vidu — CTI, “Nautilus”, “Angela”, Fourplay, hiphopa sempli, Grammy, Joe Sample, Randy Crawford un pavisam kluss duets ar Dave Koz.
Varbūt tieši tāpēc Bobs Džeimss joprojām ir interesants.
Nevis tāpēc, ka viņš reiz atrada savu skanējumu.
Bet tāpēc, ka nekad nepārstāja meklēt, ko ar šo skanējumu vēl var izdarīt.
Laiks džezam 